Vairums lapu pēc sala ir nokritušas, bet dažas vēl turas zaros, kā sabiedrības locekļi, ko liktenis vēl neatlaiž.

Rudens toņi spīd gan kokos, gan vis­ap­kārt pa zemi. Pagriežos ar diben­skatu pretī, noliecu galvu, un, skatoties caur kājstarpi, domāju par cilvēkiem zaros.